| VLADAS BRAZIŪNAS (Vlads Brazjūns)
dzimis
1952. g. Pasvalē (uzskata sevi par sēļu vai zemgaļu pēcteci), mācījies
Viļņas
universitātē žurnālistiku un leišu valodu un literatūru.
Strādājis
periodisko izdevumu redakcijās, aktīvi rakstījis par kultūrvēstures,
ekoloģijas
u. c. problēmām. Piecpadsmit gadus Vlads nostrādājis Literatūra ir
menas
redakcijā, strādājis krievu valodā iznākošajā žurnālā Vilņus,
kas ir
latviešu Daugavas līdzinieks. Izdevis deviņas dzejoļu grāmatas:
1983. g. Lien zibens (Slenka žaibas), 1986. g. Zirnekļa
stabs (Voro
stulpas), 1988. g. Klijāni urbj debesis (Suopiai gręžia
dangų),
1989. g. Apvārdot melnu straumi (Užkalbėti juodą sraują)…
Desmitais dzejoļu krājums Būtasis nebaigtinis / Imparfait
(Bezgalīgā
pagātne / Imparfait) 2003. g. iznācis lietuviešu un franču
valodās
(atdz. Genovaitė Dručkutė). V.Brazjūna dzejai raksturīgs plašs valodas
slāņu –
ieskaitot apvidvārdus – izmantojums, semantisks polifonisms, vēsturisku
un
ģeogrāfisku reāliju iekausējums asociatīvā izteiksmē. 2003. g.
V.Brazjūns
apbalvots ar Jātvingu prēmiju (1993. g. viņu saņemis arī Knuts
Skujenieks). Nozīmīgu vietu viņa darbos ieņem baltu tautu vienotības stiprināšanas ideja. Tulkojis latviešu autoru darbus. Vlada atdzejoti latviešu dzejnieki Eduards Aivars, Amanda Aizpuriete, Ingmāra Balode, Uldis Bērziņš, Pēters Brūveris, Māris Čaklais, Guntars Godiņš, Marts Pujāts, Anna Rancāne, Jānis Rokpelnis, Knuts Skujenieks, Inese Zandere, Egīls Zirnis u. c. Atdzejojis baltkrievu, franču, horvātu, krievu, poļu, serbu, ukraiņu autorus. Pārtulkojis leišu valodā Ojāra Medņa atmiņas Trīs burtnīcas, kuru pilns teksts 1989. g. nodrukāts grāmatā Mūžīgā sasaluma zemē (Amžino įšalo žemėje). 1997. g. Viļņā iznāca Ulža Bērziņa dzejas izlase Kukaiņu soļi = Vabzdžių žingsniai (atdz. Vlads Brazjūns, Sigits Geda, Kęstutis Nastopka). Pašreiz V.Brazjūns sastāda un atdzejo Knuta Skujenieka dzejoļu izlasi. VLADAS BRAZIŪNAS No lietuviešu valodas atdzejojis PĒTERS BRŪVERIS Atkārtojas dzejnieku paaudzes (Kartojasi poetų kartos) Mēs tie kas būsim poēzijai pieņemami mēs bērni šuneļi un vaboles un strazdi spriež tiesu netaisnie bet bezspēči tik plāj pa viņu klājaniem mēs nākam baskājainie mēs bērni šuneļi un vaboles un strazdi lai saldu brīvestību dotu muskuļiem kas atdzims izbēguši zilbju slazdiem un kurus dzeja atkal pieņems atpakaļ ar mums nu poēzija bruņojusies zem kājām jūtam zemes oļus žvirkstam it visu ceļu – žvirkst un čirkst un neatgriežas no uzvaras no brīves nodevības mēs sajūtam kā mūsu soļi kļūst par ceļa oļiem pa kuriem atnāk jauni baskājainie kā bērni šuneļi kā vaboles un strazdi un pikti ir uz mums un teic ka bijām slikti un dzeja nu ar viņiem apbruņojas Brazjūns, Vlads. Atkārtojas dzejnieku paaudzes / No leišu valodas atdzejojis P.Brūveris // Literatūra. Māksla. Mēs. - 1998 09 17-10 09. - Lpp.9. - Tur pat: [Brūveris P.] Vlads Brazjūns. Pašaizsardzība (Savigyna) Atlūžņi, no kā mēs jautīsimies, kad mūsu vārdus kāds minēs, mēģinot sabīdīt lauskas mums pašiem nesamanāmā rakstā, blāzmas, mirāžu varavīksnes – viss pašaizsardzība, necelsim smiltājā māju, nedz arī kalnos, tas nebeidzamais skrējiens – stāvēšana uz vietas, tik smiltis, zem kājām skriedamas, tik zvirgzdos sabirzdamas kalnu grēdas, puķu dobes tur neuzraksi, vagas neizarsi – ālavi ieži, pat dziesmu zeltainā velve vairs tikai vīzija, paskaties, cik nomelnējusi pelnos, no asarām uzmirgo zaļums, vairogu diez vai no mūsu atlūzām saliks. Agrie rīti (Paryčiai) Melnā logā uz tavu pusi cauri pījijām dzeltens lampas abažūrs arvienu vēl cero un nevīst, bet nenotiek vairāk nekas – tik vien, cik noticis, mēness zīmē ar bālganām ēnām no Verķiem, no Zaļajiem ezeriem līdz pat mūsu kāpnēm, līdz rītam nostāvētām, mēs – dienu apmātie, un nav tevis ilgotā naktī. Vien naktis tevī kā gadu nogulsnes, vientulības muklāju nosēdas logā, ezerā mēness izgulējumi asiņodami, ceļi jau šķērsām pārrakti, pa bezmērķa apvedceļiem arvienu dzeltenas stundas nez kur vēl lido un nositas. Vēsture (Istorija) Pirmo reizi rakstu ar tādām bailēm, lai neapstātos, lai nebeigtos dzīve, lai neiestātos vēsture, tas viegli pastāstāmais, patīkami pārdzejojamais, saldvārdīgais, jau simtreiz notikušais, jau šosekund – notikušais istabā, kur baisi zeļ puķes, nepiesātināmībā, kas neatlaižas un turpinās pati no sevis, Svēti Raksti, pirmrindnieces nenogurstošā glītrakstā rakstīti, un nevainīgas kafijas kantātes pēc grēksūdzēm un grēku nožēlām, kad stari ieurbjas un apgaismo būtību pirmoreiz, ikreiz – pirmoreiz vajadzēs noriskēt piezvanīt, bet, ja nu atsauksies mamma, visā Pasvalē dažas nenorautas klausules, pukst Dieva veserītis, naglodams dzejoļu kubus, esmu nomodā, tikko iemigšu, tūlīt nomainīs pret āmuru, ar ko aizdauzīt finiera kastes novalkātu skrandu sūtījumiem, vislaik kaut kas mūs atplēš, nu, protams, neredzēt, nedzirdēt, raudu kā teļš un lamājos, un nekā neizmainīt, dienas kārtība – kā jau pusaudža gados – celties un mazgāties, un nemācās vēsturi dēls. Brazūns, Vlads. Pašaizsardzība [lpp. 267]; Agrie rīti [lpp. 268]; Vēsture [lpp. 268] / No lietuviešu valodas atdzejojis Pēters Brūveris // Dzejas diena. - Rīga: Liesma, 1991. - Lpp. 267-268. ciltsbrāļi (viengenčiai) no kā gan tā dūmaka mēļā un pāns kas skuduti spēlē un stupas caur miglu kas balto un lūgšanu sarkanās dzirnas jau pusnakts ir beigusies, beidzas i lirikas glāstieni skaudrie no kā gan tie gurušie ļaudis kas atmostas stacijā svešā uz saviem rūdošiem kauliem ar smagām nastām tie gāja viņiem sasēja rokas un caurā laiviņā iesēdināja Brazjūns, Vlads. Ciltsbrāļi / No lietuviešu valodas atdzejojis Pēters Brūveris // Karogs. - 6/2002. - Lpp. 50. Ceļojums, sapnis un lietus (Kelionė, sapnas ir lietus) Bet lodes – caur galvu prātīgo, caur sirdi nepārsūdzamo. Groziņā ērkšķi – tie pārvēršas čūskās un kvēlošās oglēs. Bet pameita tava ar lāci mežā aklās vistiņas spēlē. Kur viņas aizstāvji cēlsirži muļķīši? – kā diegs caur adatas aci mūsu laiva ienirstot met caur Osvejas ezeru cilpu, bet tavi mati, tavi mirdzošo lietavu auksini* – vai gan aklums jau acīs? – mēs tumstošā Satekā krītam, visi varianti nozagti, tālu no patiesības, atnākuši caur grāmatu, – bet kurš šim vakaram pieskaras, tas uzmirdz kā tevi zeltainie mati, caur šo dīvaino sapni, kas piebiris pilns vismaigāko ērkšķu. *auksins (no vārda auksas – zelts) – sena naudas vienība Lietuvā. - Atdz. Brazjūns, Vlads. Ceļojums, sapnis un lietus / No leišu valodas atdzejojis Pēters Brūveris // Literatūra. Māksla. Mēs. - 1998 09 17-10 09. - Lpp.9; Tur pat: [Brūveris P.] Vlads Brazjūns. mātes portrets (motinos portretas) mirusī māte atgriežas pie sava bāreņa redz kā slamstinās lietus nerodot vietu kā šļācas pa nogāzi lejup kā mežsargs pagājušā gadsimtā gleznots no Kairēnu ciema aizbrien pa mūžīgām debesīm kur mēness joprojām redz uzplaukušas žīdietes portreju un aiz blāvā lietus šķidrauta jaunas zemnieces galvu ar Pūpolsvētdienas verbām vēl no Lukišķu tirgus skumst noburtas svētību saņēmušas vai gan laime novērsusies arī no viņām Baltupju egle māsa un sieva tak nomirusi jau trešajā naktī pēc atdzimšanas sapņo viena pati tos pašus dzeltenos murgus celmu saulītes irgo apakš māllēpju sodrējainā sniega Dievs nenospied ar savu klinti lai zem krustu saulītēm varu pamosties ar lāsošiem egļu sveķiem tie sveķi visu ceļu un lietus nevienu bārenīt netiesā un ne prêt vienu zobenu netrin paliek tur vien sarkana rugāja patiesība vien zobu un pietūkušu lūpu kaktiņu sākotne plūstin pludo tie lieti un plūdīs nevari dēls viņus nemīlēt manu portretu pazīs suns no paletes izlaizīs ceļojošās salas, II (keliaujančios salos) Pēteram Brūverim nekā cita nav bijis, nava un nebūs tad kad krustceļu krustā gaisma ēnu sit krustā buru vējš driskās, tak eņģeļi dedzīgi trūkstas lai mūs pavadītu līdz parīzēm dvēseļu karogiem mastos nevajg pamosties tiem kuri par saullēktu droši mums ir salas un mūsu salas ceļo kopā ar mums vien tik mirāžu kuģi mēs dzīvie, pa kontinentiem klīst veļi blāvās debesis atblāzmo baisajos ceļus uz hiperboreju zemi, plikie, tie jau karājas augšā pie rājas, viņi pirmie ieraudzīs krastu homo viator (homo viator) gulēja svaigi uzartos laukos, līdzās miega un tumsas ieskautam ceļam, izgāja līdzenumā kā sapnī, miklām purslām atgūstot sakņu dzīvību vārda ceļš pār lūpām, taipus, straujas balsis ar ziemeļaustrumu vēju kliedza visās valodās dūņainā tumsā vētras sagrābta kuģa brakšķi, visredzoša vārda dziļi dzelmīgais augājs klusums trīcina viņa būtnes visslēptākās šķiedras, acis izpeldinātas jūŗās un miglas vālu plašumos kur dzimtin dzimst zibeņi, vai arī rudens lapu nāves čaukstoņa ugunī kaļķakmens mājoklis, miljoniem molusku, divas māsas sēd uz pūralādes, uz pamatiem vai uz kāpnēm un pamatus pāraug liepas 6.V 1991. – 7.IV 1996. (Lieldienas) (AKMUO) AKMENS bez tēva aug ūdens bez kāju skrien lidinās bezspārņi mākoņi pa sārtiem ozola zariņiem apakšā vienbalsīgs dzūku ugunskurs deviņradzis briedis to kursta lai es peldu to dziļu upi un es ceļu iz dzelmes to akmeni dzeŗu tās atmiņas dzeŗu to uguni tak nevaru atminēties baložu pasts
(karvelių paštas) Uldis balodis valodis zīdvērpējs annāļu mūks Rīgā ievijis lizdu pie Pēteŗa zelta gaiļa bez baiļu augstākā baltu birztalā dzirdami leiši un turki vislaik latviski tilinot vilinot zaļi un plaši dūkojot kūkojot mežaparkā balta debesscūka* (aiznest gudiem** sivēntiņu lūko!) izslējusi galvu māca mums runāt gulbju vai latvju mēlē balodīt kad nosirmosi tā kā vecmāmiņa kādreiz kazi visas krāsas zaudējusi leišu pastu iznēsāsi *debesscūka – Pirms gadiem divdesmit pieciem daži leišu poēti atvažoja uz Rīgu latvju mēli mācīties. Milzu uzjautrinājumu viņos izraisīja tas, ka behemotu latvieši sauc par Nīlas zirgu. Un kopš tā brīža viņi latvju gulbjus sāka dēvēt par debesu cūkām. (Atdz.) **gudi – baltkrievi. (Atdz.) mantojums (palikimas) plūst pār dzūkiem badagadi pa izsvaidītas žemaitijas čūlām – mēra kapi, krusti pie kāpām, kurus aizputina vējš skandināvu karaļi lūgšanas skaita, lai tos sarga no kuršiem zemgaļi krustnesi žņaudz vien sēļi bez pēdu zūd paspējuši man atdot savu nederīgo raksturu un valodas ēnu – melnu mārku vai dzidrdzelošu avotu – bezdibenīgu Baltica 88 (Baltica '88) Zitai Keļmickaitei 1 Lauku zvirbuļi noknābā galdus kafejnīcā Pie Kārļa, augšup aizvien mazākas šaujamlūkas, uz nojumēm sabozies kovārņu brūtgāns un padrūms baložu bariņš. Gaŗām paiet jauneklis ar jostu: sarkans – balts – sarkans. Nostāk kāds cits, pietempies alus, liepu pavēnī apūdeņo lielgabalus. 2 Zviedru vārtu stūros lielgabali stabulē zemup, un no tās stabulēšanas debesīs salapo raibs austraskoks, pilns reibinošu staru, sadziedātu, sadancotu, ar mūsu dūdu maisiem, ar mūsu kanklēm un koklēm pieskandinātu, saspēlētu, saķeroties rokās, griezties un virpuļot iekustinātu, zibeņu pilni mums koku vainagi, pilni augļu kā austošu sauļu līdz malām sadziedātajā Rīgā. 3 Doma laukums piesmaržots laukiem un mežiem, Zitas zvanenīca skan visiem deviņiem zvaniem. Ai, skaņā, Baltu saskaņu katedrāle! 1988. g. 13. VII – 22. VIII, Rīga, Viļņa Pērkona krasts (Perkūno kraštas) pie šī galda Ādams Mickēvičs dzeŗ kafiju, kaljanu pīpē, laiž dūmus caur ūdeni, vannā viss iesārtens, sēd tajā Henriks Radausks gluži kā sārtrožu krūmā baltu krievs, vākdams zelta un dzīva sudraba rūsu, rūsa liecinās pret jums un rīs jūsu miesas pēc pērkona uguns, kopteksts puto kā smaržīgs ķiršziedu šampūns no tiesas ar vārdiem, kas saistīti tautā un valstī, zāļu uzlējums, lietājums atkal runā uz mums ielaistie jautājumi, mazgāsim, skalosim, dziedāsim, balstot ar elkoņiem galdu, pirmās putas no glāzēm, pērkona graudieni dunēs caur akmeņiem, dziļdzīļu dunavu putas, piles no vaŗa zvana, no van- nas atšķēlusies mala, viļus neviļus Pērkona taucītā zemīte kā laikūdenī ar ķimikālijām ietekmējamas foto- grafijas, saka Alfonss Nīka-Niļūns 12. IV – 1. VII, 2000 jūnijs (birželis) dīkodamās Dieva putne vakar čalojusi manī tā kā sapnis zuda, tā kā Čaka sudrabotā pulksteņķēde jēga, siela, varbūt сила kas tur iz dzeloņdzelmes cila ozolstubru augšup slija šamaņbērns pie lizdas bija trim slidin šķērsin skriemeļiem klusi perina putne No lietuviešu valodas atdzejojis KNUTS SKUJENIEKS Klausoties “līgo” (klausausi lyguo) Milzīgs “līgo” kā rekviēms kā lai šo ligu izbrēks tiem? Kā lai teikt, ka vēl dzīvi līdz šim tie zem apstarotajām debesīm? Visu atceras skaidra balss – neaizslēdzams nams, kas sals, lampa un rakstāmmašinīte kuru mans rēgs vēl dauza šite, dauza vēl vārdu balss aizsmakums – kas mūs pēc gadiem parādīs mums? Kas mums to rādīs, kur ozons ir plīsis, līdīsim cauri – ko ieraudzīsim? Brazjūns, Vlads. Klausoties “līgo” = Klausausi lyguo / No leišu valodas atdzejojis Knuts Skujenieks // Literatūra. Māksla. Mēs. – 1998 09 17-10 09. – Lpp.9;Tur pat: [Brūveris, Pēters.] Vlads Brazjūns. Atdzejōjums OSKARA SEIKSTA apgaismīņs (nušviesėjimas) tāvainis dzymta vīsmīleiba mieneša gaisma pylnuo akmini zemi cyloj tymsumu bolūži kņuopoj mejās gaisma pret smierti ladi acīs atspeid pagaisynuotu engeleibu zdanūs piec bolsa teirs. laiks atskrīn kai žurka i šaipuos – tuoj acīs lēks kaulu kreitu i baismi kreitā kreitā syuc bolts asu i atlaids pi kopu sātmaļa paglobuos. Brazūns, Vlads. Apgaismīņs / Oskara Seiksta atdzejōjums // Zemturis (Latgales novada nedēļas laikraksts). - 1996. - 16. augusts. - Lpp. 4. |