VLADAS BRAZIŪNAS (Vlads Brazjūns) dzimis 1952. g. Pasvalē (uzskata sevi par sēļu vai zemgaļu pēcteci), mācījies Viļņas universitātē žurnālistiku un leišu valodu un literatūru.  Strādājis periodisko izdevumu redakcijās, aktīvi rakstījis par kultūrvēstures, ekoloģijas u. c. problēmām. Piecpadsmit gadus Vlads nostrādājis Literatūra ir menas redakcijā, strādājis krievu valodā iznākošajā žurnālā Vilņus, kas ir latviešu Daugavas līdzinieks. Izdevis deviņas dzejoļu grāmatas: 1983. g. Lien zibens (Slenka žaibas), 1986. g. Zirnekļa stabs (Voro stulpas), 1988. g. Klijāni urbj debesis (Suopiai gręžia dangų), 1989. g. Apvārdot melnu straumi (Užkalbėti juodą sraują)… Desmitais dzejoļu krājums Būtasis nebaigtinis / Imparfait (Bezgalīgā pagātne / Imparfait) 2003. g. iznācis lietuviešu un franču valodās (atdz. Genovaitė Dručkutė). V.Brazjūna dzejai raksturīgs plašs valodas slāņu – ieskaitot apvidvārdus – izmantojums, semantisks polifonisms, vēsturisku un ģeogrāfisku reāliju iekausējums asociatīvā izteiksmē. 2003. g. V.Brazjūns apbalvots ar Jātvingu prēmiju (1993. g. viņu saņemis arī Knuts Skujenieks).
     Nozīmīgu vietu viņa darbos ieņem baltu tautu vienotības stiprināšanas ideja. Tulkojis latviešu autoru darbus. Vlada atdzejoti latviešu dzejnieki Eduards Aivars, Amanda Aizpuriete, Ingmāra Balode, Uldis Bērziņš, Pēters Brūveris, Māris Čaklais, Guntars Godiņš, Marts Pujāts, Anna Rancāne, Jānis Rokpelnis, Knuts Skujenieks, Inese Zandere, Egīls Zirnis u. c. Atdzejojis baltkrievu, franču, horvātu, krievu, poļu, serbu, ukraiņu autorus. Pārtulkojis leišu valodā Ojāra Medņa atmiņas Trīs burtnīcas, kuru pilns teksts 1989. g. nodrukāts grāmatā Mūžīgā sasaluma zemē (Amžino įšalo žemėje). 1997. g. Viļņā iznāca Ulža Bērziņa dzejas izlase Kukaiņu soļiVabzdžių žingsniai (atdz. Vlads Brazjūns, Sigits Geda, Kęstutis Nastopka). Pašreiz V.Brazjūns sastāda un atdzejo Knuta Skujenieka dzejoļu izlasi.


VLADAS BRAZIŪNAS

No lietuviešu valodas atdzejojis PĒTERS BRŪVERIS


Atkārtojas dzejnieku paaudzes
(Kartojasi poetų kartos)

Mēs tie kas būsim poēzijai pieņemami
mēs bērni šuneļi un vaboles un strazdi
spriež tiesu netaisnie bet bezspēči tik plāj
pa viņu klājaniem mēs nākam baskājainie
mēs bērni šuneļi un vaboles un strazdi
lai saldu brīvestību dotu muskuļiem
kas atdzims izbēguši zilbju slazdiem
un kurus dzeja atkal pieņems atpakaļ

ar mums nu poēzija bruņojusies
zem kājām jūtam zemes oļus žvirkstam
it visu ceļu – žvirkst un čirkst un neatgriežas
no uzvaras no brīves nodevības
mēs sajūtam kā mūsu soļi kļūst par ceļa oļiem
pa kuriem atnāk jauni baskājainie
kā bērni šuneļi kā vaboles un strazdi
un pikti ir uz mums un teic ka bijām slikti
un dzeja nu ar viņiem apbruņojas

Brazjūns, Vlads. Atkārtojas dzejnieku paaudzes / No leišu valodas atdzejojis P.Brūveris // Literatūra. Māksla. Mēs. - 1998 09 17-10 09. - Lpp.9. - Tur pat: [Brūveris P.] Vlads Brazjūns.


Pašaizsardzība
(Savigyna)

Atlūžņi, no kā mēs jautīsimies, kad mūsu vārdus kāds minēs,
mēģinot sabīdīt lauskas mums pašiem nesamanāmā rakstā,
blāzmas, mirāžu varavīksnes – viss pašaizsardzība,
necelsim smiltājā māju, nedz arī kalnos,

tas nebeidzamais skrējiens – stāvēšana uz vietas, tik smiltis,
zem kājām skriedamas, tik zvirgzdos sabirzdamas
kalnu grēdas, puķu dobes tur
neuzraksi, vagas neizarsi – ālavi ieži,

pat dziesmu zeltainā velve vairs tikai vīzija,
paskaties, cik nomelnējusi pelnos,
no asarām uzmirgo zaļums, vairogu
diez vai no mūsu atlūzām saliks.


Agrie rīti
(Paryčiai)

Melnā logā uz tavu pusi
cauri pījijām dzeltens lampas abažūrs
arvienu vēl cero un nevīst, bet nenotiek
vairāk nekas – tik vien, cik noticis,

mēness zīmē ar bālganām ēnām
no Verķiem, no Zaļajiem ezeriem līdz pat
mūsu kāpnēm, līdz rītam nostāvētām, mēs –
dienu apmātie, un nav tevis ilgotā naktī. Vien naktis tevī

kā gadu nogulsnes, vientulības muklāju nosēdas logā,
ezerā mēness izgulējumi asiņodami,
ceļi jau šķērsām pārrakti, pa bezmērķa apvedceļiem
arvienu dzeltenas stundas nez kur vēl lido un nositas.


Vēsture
(Istorija)

Pirmo reizi rakstu ar tādām bailēm, lai neapstātos,
lai nebeigtos dzīve, lai neiestātos vēsture, tas
viegli pastāstāmais, patīkami pārdzejojamais, saldvārdīgais,
jau simtreiz notikušais, jau šosekund – notikušais

istabā, kur baisi zeļ puķes, nepiesātināmībā,
kas neatlaižas un turpinās pati no sevis, Svēti Raksti,
pirmrindnieces nenogurstošā glītrakstā rakstīti, un nevainīgas
kafijas kantātes pēc grēksūdzēm un grēku nožēlām,

kad stari ieurbjas un apgaismo būtību
pirmoreiz, ikreiz – pirmoreiz
vajadzēs noriskēt piezvanīt, bet, ja nu atsauksies mamma,
visā Pasvalē dažas nenorautas klausules, pukst

Dieva veserītis, naglodams dzejoļu kubus,
esmu nomodā, tikko iemigšu, tūlīt nomainīs
pret āmuru, ar ko aizdauzīt finiera kastes
novalkātu skrandu sūtījumiem,

vislaik kaut kas mūs atplēš, nu, protams,
neredzēt, nedzirdēt, raudu kā teļš un lamājos, un
nekā neizmainīt, dienas kārtība – kā jau pusaudža gados –
celties un mazgāties, un nemācās vēsturi dēls.

Brazūns, Vlads. Pašaizsardzība [lpp. 267]; Agrie rīti [lpp. 268]; Vēsture [lpp. 268] / No lietuviešu valodas atdzejojis Pēters Brūveris // Dzejas diena. - Rīga: Liesma, 1991. - Lpp. 267-268.


ciltsbrāļi
(viengenčiai)

no kā gan tā dūmaka mēļā
un pāns kas skuduti spēlē
un stupas caur miglu kas balto
un lūgšanu sarkanās dzirnas

jau pusnakts ir beigusies, beidzas
i lirikas glāstieni skaudrie
no kā gan tie gurušie ļaudis
kas atmostas stacijā svešā

uz saviem rūdošiem kauliem
ar smagām nastām tie gāja
viņiem sasēja rokas un caurā
laiviņā iesēdināja

Brazjūns, Vlads. Ciltsbrāļi / No lietuviešu valodas atdzejojis Pēters Brūveris // Karogs. - 6/2002. - Lpp. 50.


Ceļojums, sapnis un lietus
(Kelionė, sapnas ir lietus)

Bet lodes – caur galvu prātīgo, caur sirdi nepārsūdzamo.
Groziņā ērkšķi – tie pārvēršas čūskās un kvēlošās oglēs.
Bet pameita tava ar lāci mežā aklās vistiņas spēlē.
Kur viņas aizstāvji cēlsirži muļķīši? –
kā diegs caur adatas aci mūsu laiva ienirstot met caur Osvejas ezeru cilpu,
bet tavi mati, tavi mirdzošo lietavu auksini* –
vai gan aklums jau acīs? – mēs tumstošā Satekā krītam,
visi varianti nozagti, tālu no patiesības,
atnākuši caur grāmatu, – bet kurš šim vakaram pieskaras,
tas uzmirdz kā tevi zeltainie mati,
caur šo dīvaino sapni, kas piebiris pilns vismaigāko ērkšķu.

*auksins (no vārda auksas – zelts) – sena naudas vienība Lietuvā. - Atdz.

Brazjūns, Vlads. Ceļojums, sapnis un lietus / No leišu valodas atdzejojis Pēters Brūveris // Literatūra. Māksla. Mēs. - 1998 09 17-10 09. - Lpp.9; Tur pat: [Brūveris P.] Vlads Brazjūns.



mātes portrets
(motinos portretas)

mirusī māte atgriežas pie sava bāreņa
redz kā slamstinās lietus nerodot vietu kā šļācas pa nogāzi
lejup kā mežsargs pagājušā gadsimtā gleznots
no Kairēnu ciema aizbrien pa mūžīgām debesīm kur mēness joprojām redz
uzplaukušas žīdietes portreju un aiz blāvā lietus šķidrauta
jaunas zemnieces galvu ar Pūpolsvētdienas verbām vēl no Lukišķu tirgus
skumst noburtas svētību saņēmušas vai gan laime novērsusies arī no viņām
Baltupju egle māsa un sieva tak nomirusi jau trešajā naktī
pēc atdzimšanas sapņo viena pati tos pašus dzeltenos murgus
celmu saulītes irgo apakš māllēpju sodrējainā sniega
Dievs nenospied ar savu klinti lai zem krustu saulītēm varu pamosties
ar lāsošiem egļu sveķiem tie sveķi visu ceļu un lietus
nevienu bārenīt netiesā un ne prêt vienu zobenu netrin
paliek tur vien sarkana rugāja patiesība vien zobu un pietūkušu
lūpu kaktiņu sākotne plūstin pludo tie lieti un plūdīs nevari dēls viņus nemīlēt
manu portretu pazīs suns no paletes izlaizīs


ceļojošās salas, II
(keliaujančios salos)

                                            Pēteram Brūverim

nekā cita nav bijis, nava un nebūs
tad kad krustceļu krustā gaisma ēnu sit krustā
buru vējš driskās, tak eņģeļi dedzīgi trūkstas
lai mūs pavadītu līdz parīzēm dvēseļu karogiem mastos
nevajg pamosties tiem kuri par saullēktu droši

mums ir salas un mūsu salas ceļo kopā ar mums
vien tik mirāžu kuģi mēs dzīvie, pa kontinentiem klīst veļi
blāvās debesis atblāzmo baisajos ceļus
uz hiperboreju zemi, plikie, tie jau karājas
augšā pie rājas, viņi pirmie ieraudzīs krastu


homo viator
(homo viator)

gulēja svaigi uzartos laukos, līdzās miega un tumsas
        ieskautam ceļam, izgāja līdzenumā
        kā sapnī, miklām purslām
        atgūstot sakņu dzīvību

vārda ceļš pār lūpām, taipus, straujas balsis
        ar ziemeļaustrumu vēju kliedza visās valodās
        dūņainā tumsā

vētras sagrābta kuģa brakšķi, visredzoša vārda
        dziļi dzelmīgais augājs

klusums trīcina viņa būtnes visslēptākās šķiedras, acis
        izpeldinātas jūŗās un miglas vālu plašumos
        kur dzimtin dzimst zibeņi, vai arī rudens lapu
        nāves čaukstoņa ugunī

kaļķakmens mājoklis, miljoniem molusku, divas māsas
        sēd uz pūralādes, uz pamatiem vai uz kāpnēm
        un pamatus pāraug liepas

6.V 1991. – 7.IV 1996. (Lieldienas)


(AKMUO)

AKMENS bez tēva aug
                   ūdens bez kāju skrien
                   lidinās bezspārņi mākoņi
                   pa sārtiem ozola zariņiem

                   apakšā vienbalsīgs dzūku ugunskurs
                   deviņradzis briedis to kursta
                   lai es peldu to dziļu upi

                   un es ceļu iz dzelmes to akmeni
                   dzeŗu tās atmiņas dzeŗu to uguni
                   tak nevaru atminēties


baložu pasts
(karvelių paštas)

Uldis balodis valodis
zīdvērpējs annāļu mūks
Rīgā ievijis lizdu pie Pēteŗa
zelta gaiļa bez baiļu
augstākā baltu birztalā
dzirdami leiši un turki
vislaik latviski tilinot vilinot
zaļi un plaši dūkojot kūkojot
mežaparkā balta debesscūka*
(aiznest gudiem** sivēntiņu lūko!)
izslējusi galvu māca mums
runāt gulbju vai latvju mēlē

balodīt kad nosirmosi
tā kā vecmāmiņa kādreiz
kazi
visas krāsas zaudējusi
leišu pastu iznēsāsi

*debesscūka – Pirms gadiem divdesmit pieciem daži leišu poēti atvažoja uz Rīgu latvju mēli mācīties. Milzu uzjautrinājumu viņos izraisīja tas, ka behemotu latvieši sauc par Nīlas zirgu. Un kopš tā brīža viņi latvju gulbjus sāka dēvēt par debesu cūkām.  (Atdz.)

**gudi – baltkrievi. (Atdz.)


mantojums
(palikimas)

plūst pār dzūkiem badagadi
pa izsvaidītas žemaitijas čūlām –
mēra kapi, krusti
pie kāpām, kurus aizputina vējš
skandināvu karaļi
lūgšanas skaita, lai tos sarga no kuršiem
zemgaļi krustnesi žņaudz
vien sēļi bez pēdu zūd
paspējuši man atdot
savu nederīgo raksturu
un valodas ēnu – melnu mārku
vai dzidrdzelošu avotu – bezdibenīgu


Baltica 88
(Baltica '88)

           Zitai Keļmickaitei

1

Lauku zvirbuļi noknābā galdus
kafejnīcā Pie Kārļa,
augšup aizvien mazākas šaujamlūkas,
uz nojumēm sabozies kovārņu brūtgāns
un padrūms baložu bariņš.
Gaŗām paiet jauneklis ar jostu:
sarkans – balts – sarkans.
Nostāk kāds cits, pietempies alus,
liepu pavēnī apūdeņo lielgabalus.


2

Zviedru vārtu stūros
lielgabali stabulē zemup,
un no tās stabulēšanas debesīs
salapo raibs austraskoks,
pilns reibinošu staru,
sadziedātu, sadancotu,
ar mūsu dūdu maisiem,
ar mūsu kanklēm un koklēm
pieskandinātu, saspēlētu,
saķeroties rokās, griezties
un virpuļot iekustinātu,
zibeņu pilni mums koku vainagi,
pilni augļu kā austošu sauļu
līdz malām sadziedātajā Rīgā.


3

Doma laukums
piesmaržots laukiem un mežiem,
Zitas zvanenīca skan
visiem deviņiem zvaniem.

Ai, skaņā, Baltu
saskaņu katedrāle!

1988. g. 13. VII – 22. VIII,
Rīga, Viļņa



Pērkona krasts
(Perkūno kraštas)

pie šī galda Ādams Mickēvičs dzeŗ kafiju, kaljanu pīpē, laiž dūmus
caur ūdeni, vannā viss iesārtens, sēd tajā Henriks Radausks gluži kā
                                                                               sārtrožu krūmā
baltu krievs, vākdams zelta un dzīva sudraba rūsu, rūsa liecinās pret
                                                                   jums un rīs jūsu miesas
pēc pērkona uguns, kopteksts puto kā smaržīgs ķiršziedu šampūns
                                                                                        no tiesas
ar vārdiem, kas saistīti tautā un valstī, zāļu uzlējums, lietājums atkal
                                                                                              runā
uz mums ielaistie jautājumi, mazgāsim, skalosim, dziedāsim, balstot
ar elkoņiem galdu, pirmās putas no glāzēm, pērkona graudieni dunēs
caur akmeņiem, dziļdzīļu dunavu putas, piles no vaŗa zvana, no van-
                                                     nas atšķēlusies mala, viļus neviļus
Pērkona taucītā zemīte kā laikūdenī ar ķimikālijām ietekmējamas foto-
                                                     grafijas, saka Alfonss Nīka-Niļūns

12. IV – 1. VII, 2000


jūnijs
(birželis)
 
dīkodamās Dieva putne
vakar čalojusi manī
tā kā sapnis zuda, tā kā Čaka
sudrabotā pulksteņķēde
           
jēga, siela, varbūt сила
kas tur iz dzeloņdzelmes cila
ozolstubru augšup slija
šamaņbērns pie lizdas bija
trim slidin šķērsin skriemeļiem
           
klusi perina putne


No lietuviešu valodas atdzejojis KNUTS SKUJENIEKS


Klausoties “līgo”
(klausausi lyguo)

Milzīgs “līgo” kā rekviēms
kā lai šo ligu izbrēks tiem?
Kā lai teikt, ka vēl dzīvi līdz šim
tie zem apstarotajām debesīm?

Visu atceras skaidra balss –
neaizslēdzams nams, kas sals,
lampa un rakstāmmašinīte
kuru mans rēgs vēl dauza šite,

dauza vēl vārdu balss aizsmakums –
kas mūs pēc gadiem parādīs mums?
Kas mums to rādīs, kur ozons ir plīsis,
līdīsim cauri – ko ieraudzīsim?

Brazjūns, Vlads. Klausoties “līgo” = Klausausi lyguo / No leišu valodas atdzejojis Knuts Skujenieks // Literatūra. Māksla. Mēs. – 1998 09 17-10 09. – Lpp.9;Tur pat: [Brūveris, Pēters.] Vlads Brazjūns.





Atdzejōjums OSKARA SEIKSTA

apgaismīņs
(nušviesėjimas)

tāvainis dzymta vīsmīleiba
mieneša gaisma pylnuo
akmini zemi cyloj
tymsumu bolūži kņuopoj
mejās gaisma pret smierti
ladi acīs atspeid
pagaisynuotu engeleibu
zdanūs piec bolsa teirs.
laiks atskrīn kai žurka
i šaipuos – tuoj acīs lēks
kaulu kreitu i baismi
kreitā kreitā syuc
bolts asu i atlaids
pi kopu sātmaļa paglobuos.

Brazūns, Vlads. Apgaismīņs / Oskara Seiksta atdzejōjums // Zemturis (Latgales novada nedēļas laikraksts). - 1996. - 16. augusts. - Lpp. 4.